"Balzaks un mazā ķīniešu šuvēja"(Dai Sidzje) stāsta par ķīniešu jauniešiem, kurus Mao režīms nometināja laukos par to, ka viņu vecāki bija revolucionāri noskaņoti. Izraušanās no turienes grūtajiem apstākļiem bija viena no tūkstoša, bet diviem no viņiem palaimējās ar to, ka viņi nozaga čemodānu pilnu ar rietumeiropas literatūru, kuru atrada kāda cita zēna pagultē. Viņu dzīvi tas mainīja, jo viņiem bija iespēja attīstīt savu iztēli, lasot Balzaku, Romēnu Rolānu, A.Dimā un citus. Taču mani pārsteidza tas, ka viens no viņiem - Luo bija stāstnieks!
Viņš prata stāstīt par visu ko, bet labi izdevās pārstāstīt kinofilmas, kuras ciema vecākais viņam atļāva skatīties, lai būtu ko pārējiem pastāstīt.
Citēju:
"Viņa vienīgais talants bija stāstīt stāstus, talants, tiesa, tīkams, taču nenozīmīgs un bez lielas nākotnes. Mēs vairs nebijām tūkstoš un vienas nakts laikmetā. Mūsdienu sabiedrībā, vai tā būtu sociālistiska vai kapitālistiska, stāstnieks diemžēl vairs nav profesija. * * * * Bet Luo izrādījās ģeniāls stāstnieks: viņš stāstīja maz, bet pa kārtai izspēlēja katru personu, mainot balsi un žestus. Viņš virzīja notikumu gaitu, uzdeva jautājumus un izlaboja atbildes. Visu viņš izdarīja."(20.-21.lpp.)
Komentāri
Ierakstīt komentāru